
"Pievērs uzmanību, lai tevi vilnis neaiznes, labi?" - Teātra kurss S2, ko vada kundze Kirchbauer un kungs Krösser, prezentēja Vilni no Morton Rhue. Ziņojums par pirmo un otro izrādi
Hinweis: Dies ist eine automatische Übersetzung des Seiteninhalts (Latviešu). Für verbindliche Informationen gilt der deutsche Originaltext. Original anzeigen
Hinweis: Dies ist eine automatische Übersetzung des Seiteninhalts (Latviešu). Für verbindliche Informationen gilt der deutsche Originaltext. Original anzeigen
Basketbols, skolēnu avīze, labas atzīmes, draudzība un pirmā liela mīlestība – tas ir pilnīgi normāli pusaudži – tēmas, ar kurām Gord on High School apmeklē, pirms viņi historijas stundā pie skolotājas Mrs. Ross ierodas. Kas Theaterkurs der S2 uz skatuves iznes, sākotnēji izskatās kā parasta skolas diena, kā tas varētu notikt arī GyRa. Taču gaisma maldinaun tas ir ļoti skaidrs gan Mrs Ross vēstures kursam, gan skatītājiem šajā aizraujošajā izrādē. Kad uz ekrāna tiek rādītas deportācijas un koncentrācijas nometņu bildes un mēs un odz bedzinot bedrēbās acīs no nolaupīta bērna skatiena, visiem klātbūtnē ir skaidrs: šodienas vēstures stundas tēma ir holokauste, un šis teātra vakars neatstās nevienu vienaldzīgu.
„Bet tas taču jau sen ir beidzies! Kas man šodien par to vajadzīgs?"
Motivēta viņu skolēnu teikumiem, ambiciozā historijas–
skolotāja nolemj uzsākt eksperimentu, lai klasē iepazīstinātu ar totalitāro sistēmu mehānikām.
Kas sākotnēji ir nekaitīga nodarbe, ātri kļūst par bīstamu kustību, kas drīz draud pārņemt visu skolu.
„Spēcība caur disciplīnu! Spēcība caur kopību! Spēcība caur darbību” skan caur Gymnasiums publisko zāli, kad S2 teātra kursa aktieri stāj rindā pie skatuves malas, skatās uz plašu auditoriju un veda VĪZI – viļņu sveicienu. Spēcīgi teātra brīži, kā šis, dod izrādei spēku, liek skatītājiem sagurdināties un uzspiest nepārtraukti aktuālu jautājumu par to, kā cilvēki rīkotos šādā situācijā, un Vai mēs kā sabiedrība patiešām no vēstures esam mācījušies.
„Ja mēs tagad neko nesakam pret to, drīz var būt par vēlu!”
Stāsts no Stefānijas Eller
Foto: Anke Buchholz